Trīs krūmos, neskaitot suni

Автор

Страниц

Год

2024

Aglaja, krievu valodas skolotāja, atklāj, ka viņas draugs ir krāpnieks, kas viņu aplenc ar parādiem. Lai aizmirstu par šiem negatīvajiem notikumiem, viņa izlemj doties ciemos pie tantes uz vasaras brīvdienām. Tomēr šīs brīvdienas neizvēršas tā, kā plānots, jo Aglaja nonāk muļķīgu notikumu epicentrā. Viņa atrodat kaut ko pilnīgi negaidītu - aizdomīgu priekšmeta līķi, kas raisa vēl vairāk jautājumu un neziņas.

Papildus šim sižetam varu piebilst, ka Aglajas ceļojums uz tantes vietu kļūst par izdzīvojumu, kur viņa tiek iesaistīta bīstamās situācijās un piedzīvo nebijušas aventūras. Cik tālu viņa būs gatava iet, lai izdzīvotu šo brīvdienu kaosu? Vai viņa spēs atklāt patiesību par notikušo un izkļūt no šīm bīstamajām situācijām? Uzzini vairāk par Aglajas piedzīvojumiem šajā brīnišķīgajā romānā!

Читать бесплатно онлайн Trīs krūmos, neskaitot suni - Edgars Auziņš

1 nodaļa

Viņi saka, ka visas nelaimes nav nejaušas, bet, kas attiecas uz mani, mana dzīve sastāv no šādiem negadījumiem. Un vispār katrs šāds negadījums noved pie tādām sekām, ka var vismaz galvu saķert.

Varētu šķist, ka ar parastu krievu valodas un literatūras skolas skolotāju, kurš turklāt noslogots ar klases vadību, eleganta literatūras pulciņa vadīšanu un arodbiedrības šūniņas sekretāres pienākumiem, varētu notikt kas pārsteidzošs vai šokējošs. Bet tas ir tikai no pirmā acu uzmetiena. Pēdējā laikā mana dzīve ir bijusi piedzīvojumiem bagāta un rit tādus līkločus, ka pienācis laiks par to rakstīt romānu. Tas ir tas, ko es nolēmu darīt.

Pirms pāris gadiem es pabeidzu mūsu vietējo filoloģijas universitāti. Toreiz, kad sākās manas nelaimes, es tikai nostrādāju nepieciešamos divus gadus vienā no mūsu pilsētas vecākajām skolām. Kastaņu aleja, senlaicīgas ielas apkārt un saplaisājis apmetums uz sienām. Par darbu nesūdzējos: atšķirībā no algas man tās vienmēr bija pārpilnībā. Kolēģi mani netraucēja, direktore rūpējās par jauno speciālistu, un bērni mani mīlēja, lai gan man uzspiestais belles lettres klubs tika spītīgi ignorēts.

– Aglaja Nikolajevna, kāds es esmu sūcējs? – kārtējais neuzmanīgais aiz auss aizķertais palāta atmeta rokas. – Es nemācīšos stulbumu.

– Vai smēķēšana nav krāpšana? – es skarbi jautāju, cenšoties radīt izglītojošas domas milža brīnišķīgo izskatu, kas ar manu sešdesmit piecu metru augstumu un 50 kg svaru bija ak, cik grūti.

Jāsaka, šis gads man ir bijis grūts. Lai gan, ja jūsu vārds ir Aglaja un jūsu uzvārds ir Sinichkina, jūsu dzīve kopš bērnības ir smags pārbaudījums. Glashka, Zīlītes putns, Blue Frost, Ciānūdeņradis, Aglaika-Balalaika – tiklīdz mani skolā neķircināja. Šķiet, ka vārds un uzvārds ir tik un tā, ir arī sliktāki. Bet mūsu klasē, kā paveicās, bija tikai Olga Kuzņecova un Jekaterina Smirnova. Mamma pat nopietni šaubījās par manu piemērotību, kad paziņoju, ka vēlos kļūt par skolotāju.

– Vai tev trūkst skolas? Bērni sagrozīs tavu vārdu, nesīs uz nodarbību barotavas, jautās, vai tev garšo speķis uz auklas…

«Visu mūžu bēgt no sevis ir utopija,» es atcirtu. – Galu galā, tas nav uzvārds, kas veido cilvēku.

– Nu kā tu zini. Ar tavu izskatu es labprātāk kļūtu par modes modeli. Bērni ir tik nogurdinoši…

Mamma daudz zināja par bērniem. Precīzāk, savā garlaicībā. Viņa mani audzināja viena, un tajā pašā laikā izdevās to visu apvienot ar savu zinātnieces karjeru. Sieviete zinātniece – man tas izklausījās noslēpumaini un romantiski. Mamma vienmēr bija darbā, bieži devās komandējumos, dienām ilgi pazuda savās laboratorijās, un es paliku pašplūsmā. Par laimi, es uzaugu kā neparasti pozitīvs bērns: tieši tas gadījums, kad aiz eņģeļa izskata neslēpās mazais velniņš, bet dzīvoja pilnīgi adekvāts ķerubs.

Uz vasaru un citiem svētkiem vienmēr braucu pie tantes, mammas vecākās māsas Zinaīdas. Es dievināju savu tanti, un brīvdienas pie dabas vienmēr bija mana mīļākā izklaide.

Arī mamma nāca no ciema ar nosaukumu Bukhalovo, taču savulaik viņa aizgāja mācīties un palika pilsētā. Tad mana māte satika manu tēvu kādā dejā, es piedzimu, un mans tēvs devās strādāt uz ziemeļiem. Viņš nekad neatgriezās.

Kopumā viņš strādāja maiņās, un tante Zina nolēma, ka viņam tur ir ģimene. Un šeit viņš nolēma šādi «paspēlēties». Katrā ziņā tās nebija oficiāli pierakstītas, tāpēc mamma viņu nodēvēja par nodevēju un mēs uz visiem laikiem aizvērām šo savas vēstures lappusi.

Продолжить чтение

Вам может понравиться: