Все жанры Все авторы
Vai tas pāries? - Edgars Auziņš

Vai tas pāries?

Автор

Страниц

45

Год

2024

– Griša, viņš pasniedz roku, kurā izceļas skaists, plats zīmogs trīsstūra formā uz rādītājpirksta. – Izejam, "tu". Mums ir interess hierarhija šeit. Nav jāuztraucas, Vera, neplānoju saplosīt tavus traukus, – esmu dzīvnieciski veikls. Griša smaidās jautrībā. – Nāc pirmdienas pēcpusdienā, Kira tevi iepazīstinās un izstāstīs visu sīkumus. Aprunājies ar viņu par darba grafiku un algu. Šobrīd ir laiks, kad izmēģināt tavas spējas, kaķenīte, – viņa acis staro. – Es noteikti būšu klāt. Paldies par iespēju. Man šķiet, ka es tikko ieguvu darbu bārā tēva draudzenes dēla vadībā. Jau laicā redzēs, vai viss izdosies veiksmīgi.

Papildus informācija:
1. Grišas plaukstā ir senlaicīgs trīsstūra formas zīmogs, kas varētu liecināt par viņa interesantajām pagātnes saitēm.
2. Vera tiek nosaukta par kaķenīti, iespējams tāpēc, ka ir veikla un nerimstoša.
3. Darba iespēja bārā izklausās kā uzņēmīga un interesanta piedāvājums Verai.

Читать бесплатно онлайн Vai tas pāries? - Edgars Auziņš

1 daļa

– Nē, dārgais, tu velti ceri, tu un es nepaliksim draugi. – viņš pasmīn. «Es tev piedāvāju savu mīlestību, bet viņa tev nepadevās.» Tāpēc tagad nevainojiet mani. Tev izdevās samīdīt visu manu dvēseli. Pirms jums nevienam nav izdevies.

Viss iekšā saplīst. Dievs, kāds es esmu muļķis. Es speru soli viņam pretī. Viņš neskatās acīs, bet tieši dvēselē. Es zinu, ka aiz dusmām slēpjas sāpes un izmisums.

– Atvainojiet. – mēģinu pieskarties viņa vaigam.

– Vācies prom no šejienes. – izrunā to zilbi pa zilbei, it kā es būtu garīgi atpalicis.

Mani pārņem panika. Sirds lec rīklē, saplīst un lido lejā. Es viņu saprotu un atvainojos. Pēdējais, ko es gribēju, bija viņu sāpināt.


Ironiskā kārtā melnā sērija sākās Vecgada vakarā. Ziemas sesija ir tepat aiz stūra. Gaisā virmo brīnuma gaidīšana. Šķiet, šogad lolotākās vēlēšanās piepildīsies

Es ar prieku izlaižu filozofiju, čakarējos pa centru. Deguna gals tirpst no aukstuma. Aleksandrova austiņās čīkst:

– Nē, nu, vai varat iedomāties, viņš man prasīja par to samaksāt. Pirmajā randiņā! Vai tas vispār ir normāli? – sašutumā atskan balss. «Es gandrīz nolaidu žokli uz galda.» Es pasūtīju tikai kafiju, un viņš pasūtīja pusi no ēdienkartes. Ja viņi tur būtu cūku uz iesma pasnieguši, viņš arī to būtu uzasinājis. Viņš ir tik jauks un tumšs, tieši tāds, kāds man patīk. – Vika skumji nopūšas.

– Vai viņš pēc šāda priekšlikuma vispār ir dzīvs? – es iesmejos, iedomājoties, cik jocīgi viņa izpleta nāsis.

Priekšā redzu zaļu zīmi ar kafijas pupiņām. Ejot novelku vilnas šalli. Es domāju, vai man vajadzētu dzert kafiju ar parasto pienu vai kokosriekstu pienu. Un pēkšņi man kaut kas liek pagriezt galvu. Niezes sajūta, kurai nav iespējams pretoties. Tas, iespējams, ir tas, ko viņi sauc par priekšnojautu.

Smaids pazūd no manas sejas. Es vairs nedzirdu, ko man saka Vika.

Restorānā pāri ielai, tieši pie loga, mans tēvs sēž kādas blondīnes kompānijā. Smadzenes izmisīgi meklē attaisnojumus savām sapulcēm. Viņi sēž un sēž, kas jums rūp?

– Aleksandrova, piedod. Es tev atzvanīšu. – es viņu pēkšņi pārtraucu teikuma vidū un uzklikšķinu uz austiņas. Nerūpējoties par luksoforiem un intensīvo satiksmi, es kā traks zaķis zigzagu pāri ceļam.

Viņi ir tik kaislīgi viens pret otru, ka neko sev apkārt nepamana.

Tēvam mugurā melns krekls, skaisti savilkti mati. Sieviete izskatās apmēram tāda paša vecuma kā viņas māte: diezgan izliekta, kopta, ar lielām cirtām. Es nekad neesmu viņu redzējis vecāku vidē.

Jā, iespējams, šī ir biznesa tikšanās. Viņi tikai runā, nekas nav nosodāms. Bet es jau zinu, ka tas tā nav. Viņa pārāk seksīgi atmet matus. Tēvs pārāk daudz paliecās uz priekšu. Daudz tuvāk, nekā pieļauj sociālā distancēšanās. Ceļi zem galda pārāk pieskaras viens otram. Viss pa vidu ir par daudz.

Gribēdams palikt nepamanīts, es steidzos atpakaļ uz kafejnīcu. Es laikam izskatos pēc idiotas.

Pasūtu parastu kafiju un paņemu augsto krēslu pie loga.

Skan patīkama mūzika, ir tikai daži apmeklētāji. Ir darba dienas vidus. Mamma droši vien ir birojā. Es nebrīnītos, ja viņa pat nepamanītu, ka tēva nav. Kad viņiem pēdējo reizi bija normāla saruna? Kad jūs ceļojāt ar to pašu automašīnu?

Mani vecāki kopā studēja jurisprudenci. Apmēram pirms desmit gadiem viņi atvēra savu uzņēmumu. Notikumi ātri gāja augšup. Viņi pat izskatīja lietu ar kādu slavenu sportistu no mūsu pilsētas. Kaut kas saistīts ar dopingu. Tas izskanēja skaļi un skanīgi.

Вам может понравиться: